Latvija kopš seniem laikiem lepojas ar savu zvejniecības nozari. Piekrastes apdzīvotajās vietās nozvejotās zivis jau izsenis tika kūpinātas, sālītas un žāvētas pašu patēriņam, taču plašāku tirdzniecību ierobežoja šādu produktu salīdzinoši īsais derīguma termiņš. 19. gadsimta 60. gados, palielinoties pilsētu iedzīvotāju blīvumam, sāka rasties vajadzība pēc lēta produkta ar garāku uzglabāšanas laiku. Kā liecina vēstures avoti, pirmās konservu fabrikas Rīgā un Jelgavā sāka veidoties jau 19. gadsimta 80. gados. [1]
Zivju konservu ražošana Rīgā aizsākās 1884. gadā un pirmā rūpnīca bija Gēgingera sabiedrība, kurai sekoja Mortensena, Blūfelda, Bargisena un Danielsena rūpnīcas. Sākotnēji Gēgingera sabiedrība ražoja tikai Norvēģijas sardīnes un "marinētas brētliņas" pēc Rēveles jeb Skandināvijas receptes, kas ar zīmolu "Rēveles šprotes" tika piegādātas galvenokārt Krievijas impērijas tirgum un ar zīmolu "Anchoviis" - Skandināvijas tirgum. [2].
Nedaudz vēlāk Dānijas un Norvēģijas tirgotājiem Danielsenam un Mortensenam radās ideja par kūpinātu šprotu konservēšanu pēc slaveno franču "sardīņu" parauga, gatavojot tās eļļā. Līdz šim šprotes tika patērētas ierobežotu laiku pēc to pagatavošanas jūras krastā vai Rīgā, kur tās izplatīja centrāltirgū. [3].
Tika pasūtīta labākā olīveļļa no Francijas un pēc parauga pagatavotas Latvijas brētliņas. Taču pirmie mēģinājumi nebija īpaši veiksmīgi.[3]. Izrādījās, ka olīveļļa nav piemērota kūpinātu zivju, tostarp šprotu, pagatavošanai. Reņģēm raksturīgais dūmu aromāts kūpinātām brētliņām olīveļļā radīja nepatīkamu pēcgaršu, un tāpēc masveidā produktu pirkt nevēlējās. Turklāt vienreiz atvērtā traukā olīveļļa ātri sabojājās.
Gēgingera sabiedrība, kā arī Carnikavas muižas pārvalde Carnikavā, kas nodarbojās ar zivju apstrādi, atrada risinājumu - sezama sēklu eļļu. Šī eļļa, proporcijā 1:1 sajaukta ar sinepju eļļu, tika atzīta par labāko šprotu pagatavošanai: tā sabiezēja 15 grādu temperatūrā un nodrošināja ilgu uzglabāšanas laiku. Ap 1890. gadu Mortensens Rīgā, Tērbatas ielā 76, sāka ražot "Šprotes eļļā", kuru recepte bija maksimāli pietuvināta mūsdienu Latvijas šprotu pagatavošanas receptei. [1].
Produkts bija veiksmīgs, bet nosaukums radīja grūtības. Sākumā šis izstrādājums tika piedāvāts kā "krievu sardīnes", radot apjukumu Maskavas tirgotāju vidū, jo, pasūtot "krievu sardīnes", viņi gaidīja franču sardīnēm līdzīgu produktu. Tirgotāji uzskatīja, ka tas ir lēts viltojums, un izdzina no saviem veikaliem aģentus, kuri uzdrošinājās viņiem piedāvāt šādu produktu. Nācās meklēt citu pieeju – jo nevarēja tā vienkārši atmest labu produktu. Ražotāji rīkojās sekojoši - “krievu sardīnes” tika pārdēvētas par vācu “šprotēm” (Sprotten). [3].
Pieprasījums pēc Latvijas šprotēm ar katru gadu pakāpeniski pieauga, un tika atvērtas jaunas konservu rūpnīcas. 1903. gadā Rīgā un Jelgavā darbojās 10 rūpnīcas, kas ražoja ap 2 250 000 kārbu, no kurām apmēram 10% bija brētliņas, bet pārējās bija marinētās "Rēveles" šprotes, bet līdz 1914. gadam Rīgā un Jelgavā jau darbojās 20 rūpnīcas, kas ražoja šprotes un apmēram tikpat daudz rūpnīcu, kas ražo marinētas ("Rēveles") brētliņas. Taču pēc konservu kārbu skaita šprotes tika ražotas gandrīz 2 reizes vairāk nekā brētliņas (5 900 000 kārbu (350 g) šprotu un 3 200 000 kārbu (350 g) brētliņu) [2]. Ja agrāk konservus varēja atrast tikai restorānos un viesnīcās, tad tagad tos ēda arī mājās, jo tos varēja ātri un bez piepūles pagatavot. [1], [3].
[1] П. Г. Борисовъ, Рыбный промыселъ в Рижскомъ уѣздѣ Лифляндской губернии / П. Борисов. С.-Петербургъ: типКиршбаума, 1913.
[2] Б. А. Гейнеман, Рыболовство на Балтійскомъ морѣ у русскихъ береговъ: отчетъ Министерству Землѣделія и Государственныхъ Имуществъ Б.А. Гейнемана. С-Петербургъ: МЗи ГИДепартаментъ земледѣлія, 1904.
[3] "Druskas iz reņģu un ķilavu - brētliņu vēstures," Latvijas Tirgotājs, Nr.5-6, Jan. 05, 1927. Accessed: Jan. 18, 2021. [Online]. Available: http://periodika.lv/#searchResults:%23Druskas%20iz%20re%C5%86%C4%A3u%20un%20%C4%B7ilavu%20-%20br%C4%93tli%C5%86u%20v%C4%93stures
[2] Б. А. Гейнеман, Рыболовство на Балтійскомъ морѣ у русскихъ береговъ: отчетъ Министерству Землѣделія и Государственныхъ Имуществъ Б.А. Гейнемана. С-Петербургъ: МЗи ГИДепартаментъ земледѣлія, 1904.
[3] "Druskas iz reņģu un ķilavu - brētliņu vēstures," Latvijas Tirgotājs, Nr.5-6, Jan. 05, 1927. Accessed: Jan. 18, 2021. [Online]. Available: http://periodika.lv/#searchResults:%23Druskas%20iz%20re%C5%86%C4%A3u%20un%20%C4%B7ilavu%20-%20br%C4%93tli%C5%86u%20v%C4%93stures
